Vēdzele (Lota lota) ir mencas saldūdens radiniece. Tās gaļa ir garšīga un uzturvērtībām bagāta. Dažos Eiropas reģionos vēdzeļu aknas ir delikatese, un jau senajos laikos tās uzskatīja par „karalisku” ēdienu. Mūsdienās tās lielais augšanas temps, labā gaļa un augstā tirgus vērtība, kā arī dabisko resursu izsīkums ir motivējošie faktori akvakultūras iesaistīšanai vēdzeles mākslīgajā pavairošanā, kultivēšanā, kā arī savvaļas populāciju atjaunošanas programmās.    Vēdzeles viegli nārsto nebrīvē, bet ikri parasti nobriest asinhroni (porcijām), kas rada problēmas to mākslīgai pavairošanai, ikru inkubācijai un kāpuru iegūšanai. Dažkārt ikrus no atsevišķām spontānām nārsta reizēm nākas vākt mēnesi vai pat ilgāk. Lai sekmētu vēdzeļu nārsta sinhronizāciju tika izmēģināti hormonālie nārsta stimulatori: hCG (cilvēka horiona gonadotropīns), CPE (karpu hipofīzes ekstrakts) un GnRHa (gonadotropais relīzinga hormons ar dopamīna antagonistu. Visi stimulatori bija efektīvi, bet labākie rezultāti tika iegūti pēc hCG un GnRHa lietošanas. Tika panākta gonādu nobriešanas sinhronizācija un zivis nārstoja 4-7 dienas pēc hormonālās stimulācijas.

Vēdzeles ikri ir mazi (ap 1 mm diametrā) un daļēji peldoši. Inkubācija tika veikta Veisa aparātā pie temperatūras zem 40C. Straumes ātrumam inkubācijas pudelēs jābūt mazam. Kad ikri sasniedz acu pigmentācijas stadiju, temperatūra jāpaaugstina līdz 60C, bet vēlāk, šķilšanās laikā, līdz 8-100C.

Vēdzeles embriji un kāpuri ir līdzīgi mencas vai asaru zivju kāpuriem, tāpēc biotehnika darbam ar tiem ir līdzīga. Sākotnēji galvenā problēma kāpuriem ir peldpūšļa uzpūšanās, kas var ietekmēt to izdzīvošanu. Vēdzeļu kāpuriem ir lielas mutes un tie var apēst artēmiju kāpurus (Artemia nauplii), tāpēc parasti nemēdz būt problēmas ar pirmo piebarošanu. Cita dzīvā papildbarība kā, piemēram, rotiferas, palielina vēdzeles kāpuru izdzīvošanu. Pēc pāris nedēļām, mazuļu stadijā, to barošanai var izmantot sauso granulēto barību. Eksperimentos labākie rezultāti sasniegti, izmantojot speciāli mencām izstrādāto sauso barību. Vēdzeles kāpuriem-mazuļiem optimālā audzēšanas temperatūra sākumā ir ap 120C, paaugstinot to pēc pāris nedēļām līdz 15-200C. 

Viena no problēmām vēdzeļu kāpuru kultūrā ir kanibālisms.  Jau 8 mm gari kāpuri var apēst citus, kas ir par 2 mm īsāki un tas var radīt reālu problēmu pie liela kāpuru blīvuma. Viens no veidiem kā samazināt kanibālismu ir dzīvās barības nodrošinājums pietiekamā daudzumā (ad libitum - pēc izvēles). Vēlāk, kad zivis ir sasniegušas 12-15 mm garumu, var dot citu barību, ne tikai artēmijas, bet, piemēram, mencu sauso barību. Tomēr, ja barība netiek dota pietiekošā daudzumā, novērojams kanibālisms, īpaši barošanas laikā vai drīz pēc gaismas ieslēgšanas. Novērots, ka daļa vēdzeļu aktīvi barojas ar mākslīgo barību, bet daļai dominē kanibāliskas tieksmes, tās vairāk ieinteresējās par citiem kāpuriem.

Augstāk dotie rezultāti ir apkopoti no dažādiem eksperimentālajiem projektiem un parāda vēdzeles kultivēšanas lielo potenciālu. 

No Aquaflow  TL2003-198