Stress un stresori

Stress ir stāvoklis, kurā zivs vai cits dzīvnieks nav spējīgs uzturēt normālu fizioloģisku līdzsvaru, jo uz to iedarbojas dažādi negatīvi apstākļi. Stresa rezultātā zivis nonāk situācijā, kas pārsniedz to aizsardzības spēju robežas. Faktori, kas var izsaukt stresu (stresori), ir uzskaitīti turpinājumā.    

Ķīmiskie stresori:

• Zema ūdens kvalitāte – maz izšķīdušā skābekļa, nepareizs pH 
• Organisma iekšējais piesārņojums ( ar ķīmiskiem līdzekļiem u.c.) 
• Nepareizs barības sastāvs – proteīnu, aminoskābju attiecība, daudzums.
• Slāpekļa un citi metaboliskie izdalījumi – amonija vai nitrītu uzkrāšanās.

Bioloģiskie stresori:

• Palielināts zivju blīvums. 
• Citu sugu zivis – agresija, teritorijas aizsargāšana u.c. izpausmes
• Mikroorganismi – patogēni un nepatogēni.
• Makroorganismi – iekšēji un ārēji parazīti.

Fizikālie stresori:

• Temperatūra: tā ir viena no būtiskākajām ietekmēm uz zivs imūnsistēmu.
• Gaisma.
• Skaņa.
• Izšķīdušās gāzes.

Procesuālie stresori:

• Pārvietošana, manipulācijas ar zivīm.
• Transportēšana.
• Slimību apkarošana.

Trauksmes reakcija („cīnīties vai bēgt”) ir viena no stresa pirmajām pazīmēm. Asinīs palielinās cukura daudzums, ko izsauc  virsnieru dziedzera hormonu sekrēcija. Deponētais cukurs, piemēram, metabolizēts kā glikogēns aknās, rada enerģijas rezerves, kas sagatavo dzīvniekus trauksmes situācijām.

Tiek pārtraukta osmoregulācija dēļ izmaiņām minerālvielu metabolismā. Rezultātā saldūdens zivis pārmērīgi daudz absorbē ūdeni no apkārtējās vides (pār-hidratējas). Sālsūdens zivis zaudē pārlieku daudz ūdens no organisma apkārtējā vidē (dehidratējas). Šīs novirzes izsauc vajadzību pēc palielināta enerģijas daudzuma, lai atjaunotu osmoregulāciju normas robežās.

Elpošana paātrinās, asins spiediens palielinās un sarkano asinsķermenīšu rezerves tiek iesaistītas asinsritē.

Uzbudinājuma reakcija tiek apspiesta ar virsnieru dziedzera hormonu palīdzību.

Pretestības stadija

Zivs ir spējīga adaptēties stresam ierobežotu laika periodu. Šajā periodā dzīvnieks izskatās un uzvedās normas robežās, taču stresa rezultātā   tiek izsmeltas tā enerģijas rezerves.

Izsīkuma stadija

Dzīvnieka rezerves ir izsmeltas un adaptēties vairs neizdodas, jo stress ir bijis pārāk spēcīgs vai pārāk ilgs. Seko slimība vai nāve.

Kas ir slimība? 

Slimība ir nenormāls organisma stāvoklis, kas raksturojas ar pakāpenisku zivs spēju pazemināšanos saglabāt fizioloģiskās funkcijas normas robežās. Zivs nav „līdzsvarā” ar sevi vai apkārtējo vidi.

Saslimšana

Visas zivis nesaslimst un nenomirst katrā saslimšanas gadījumā. Ir daudz faktoru kas nosaka kā izpaužas individuālā reakcija uz potenciālo patogēnu. Ne tikai patogēnam (baktērija, parazīts vai vīrus) ir jābūt spējīgam izraisīt saslimšanu, bet arī saimniekam (zivij) ir jābūt uzņēmīgam, turklāt  jābūt noteiktiem vides apstākļiem, lai notiktu saslimšanas gadījums.

Aizsardzības barjeras pret slimību

Gļotas ir fizikāla barjera, kas kavē slimības izraisītāju iekļuvi zivs organismā no apkārtējās vides. Tā ir arī ķīmiskā barjera, jo tā satur enzīmus (lizozīmu) un antivielas (imunoglobulīnus), kas var nogalināt iebrūkošos organismus. Gļotas arī ieeļļo zivs ķermeni, kas palīdz peldēt ūdenī un tām ir svarīga nozīme osmoregulācijā.

Zvīņām un ādai ir fizikālās barjeras funkcijas nozīme, kas aizsargā zivi no ievainojumiem. Ja šī barjera ir bojāta, tad tas ir kā atvērts logs baktērijām un citiem organismiem uzsākt infekciju.

Iekaisums ir šūnu atbildes nespecifiska reakcija uz svešu olbaltumvielu. Šis olbaltums var būt baktērijas, vīrusi, parazīti, sēnes vai toksīns. Iekaisums raksturojas ar sāpēm, pietūkumu, apsārtumu, karstumu un funkciju zaudēšanu. Tā ir aizsardzības atbildes reakcija, kas ķermenī mēģina nojaukt barjeru un iznīcināt ierosinātāju.

Antivielas specifiskā šūnu atbildes reakcija, tās ir speciāli izveidotas molekulas cīņai pret ierosinātājiem un to proteīniem. Pirmo reizi, kad zivs tiek pakļauta ierosinātājam, tiek izveidotas antivielas, kas nākotnē aizsargā no tās pašas infekcijas. Patogēna subletālas devas ietekmei ir ļoti svarīga nozīme zivs imūnsistēmas attīstībai. Dzīvniekiem, kas izauguši sterilos apstākļos, ir vājas aizsardzības spējas pret slimībām. Jauniem dzīvniekiem imūnā aizsardzība nav tik spēcīga kā pieaugušiem, tāpēc tie ir uzņēmīgāki pret slimībām. 

Stresa efekts uz aizsargbarjerām

Gļotas

Jebkāda veida stress rada ķīmiskās izmaiņas gļotās, kas samazina to efektivitāti kā ķīmisko barjeru pret patogēnajiem organismiem. Stress izjauc elektrolītu (nātrija, kālija un hlora) balansu, kā rezultātā rodas pārmērīga ūdens uzņemšana saldūdens zivīm un dehidratācija sālsūdens zivīm. Gļotu komponentiem vajadzība pēc efektīva osmoregulācijas atbalsta ir palielināta.

Stress fizikāli noņem gļotas no zivs. Rezultātā pazeminās ķīmiskā aizsardzība, pavājinās osmoregulācijas funkcijas tad, kad tās visvairāk vajadzīgas, pasliktinās zivs slīdamība peldot, tāpēc pieaug izlietotā enerģija (laikā, kad tās rezerves metaboliski ir izsmeltas) un faktiski notiek fizikālās barjeras sagrūšana pret uzbrukušajiem organismiem. Ķīmiskais stress bieži bojā gļotas kā fizikālu barjeru, un kad tā zūd, zūd arī osmoregulācijas aizsardzība.
Zvīņas un āda.

Zvīņas un ādas traumas ir biežākās pārvietošanas (transportēšanas) stresa sekas. Jebkura brūce ādā vai zvīņu zaudējums veido patogēno organismu infekcijas vārtus. Traumas, kas iegūtas savstarpējās cīņās (reproduktīvais stress vai uzvedības stress), var būt kā iemesls ādas rētām un zvīņu zudumam.

Parazītu invāzija var būt par iemeslu žaunu, ādas, spuru traumām un zvīņu zudumam, kas ir baktēriju iekļūšanas ceļi. Smagas parazitāras invāzijas skartas zivis bieži iet bojā tieši no bakteriālas infekcijas. Parazitārā problēma sākotnēji var būt saistīta ar fizikālu traumu, un stress ir atbildes reakcija radušajai situācijai, kas ļauj ūdenī esošajām baktērijām inficēt zivis un būt par cēloni letālam iznākumam.
Iekaisums.

Jebkurš stress ir iemesls hormonālām izmaiņām. Temperatūras stress, īpaši - zema temperatūra, var apstādināt imūnsistēmas „killer šūnu” aktivitāti, tā likvidējot svarīgu pirmo aizsardzības mehānismu pret patogēnajiem organismiem. Pārmērīgi augsta temperatūra arī ir ļoti kaitīga zivīm, lai gan kopumā strauja vai pēkšņi paaugstināta temperatūras ietekme uz imūnsistēmu maz pētīta.
Antivielu veidošan.

Temperatūras stress, īpaši straujš temperatūras pazeminājums, pasliktina zivs spējas ātri izdalīt pretinfekcijas antivielas. Laikam ritot, līdz antivielu izstrādei, patogēnajam organismam ir iespējas un priekšrocības producēt un palielināt savu skaitu, kas var ļaut ņemt virsroku pār zivs organismu.    Prolongēts stress grauj imūnsistēmas efektivitātes robežas, tā palielinot iespēju infekcijas avotam radīt saslimšanu.

Stresa novēršana

Atslēga, kā novērst stresu, ir laba ražošanas prakse. Tas nozīmē uzturēt labu ūdens kvalitāti, dot labu barību un ievērot sanitāros noteikumus.

Laba ūdens kvalitāte ietver pasākumus pret organisko nogulšņu veidošanos, novērš slāpekļa vielmaiņas produktu uzkrāšanos, saglabā sugai piemērotu pH un temperatūru un uztur izšķīdušā skābekļa līmeni vismaz 5 mg/l. Zemas kvalitātes ūdens audzējamajām zivīm ir biežs un svarīgs stresors, kas var būt par iemeslu daudzu slimību uzliesmojumiem.

Svarīgi ir barot zivis ar augstas kvalitātes barību atbilstoši zivju barošanas prasībām. Katra suga ir unikāla un barības prasības starp sugām var variēt. Tiem, kas slikti izprot pareizu barības vielu nepieciešamību, papildbarība, kas ietver svaigus dārzeņus un dzīvo barību, ir labs veids kā nodrošināt sabalansētu diētu zivīm. Šajā ziņā dīķa zivīm ir lielākas priekšrocības, nekā baseinu zivīm, jo tām ir pieejama arī dabiskā barība.

Pareiza sanitārija nozīmē rutīnas nosēdumu izvākšanu no zivju baseiniem, konteineru, tīklu un cita aprīkojuma dezinfekciju. Baseinu un tilpņu dibenā sakrājušās organiskās nogulsnes ir teicama vide, kur attīstīties baktērijām, sēnēm un vienšūņu organismiem. Nekavējoša to aizvākšana palīdz samazināt to patogēnu skaitu, kam ir pakļautas zivis. Konteineru un aprīkojuma dezinfekcija līdz minimumam samazina slimību pārnesi no vienas zivju grupas uz citu.

Slimību novēršana

Zivju audzētavu ražošanas procesiem ir jābūt vērstiem uz stresa samazināšanu zivīm, lai tādā veidā samazinātu slimību uzliesmojumu iespējamību. Kad novēro saslimšanu, ir jānoskaidro tās cēloņi, kā arī stresa faktori. Stresoru novēršana (slikts ūdens sastāvs, palielināta biezība, u.t.t.) ievada vai pavada slimības ārstēšanas procesu.

Stress pazemina zivju dabisko aizsardzību un tās vairs nespēj efektīvi izvairīties no apkārtējiem patogēniem. Ārstēšana ir mākslīgs process kā pazemināt vai pavājināt patogēno cēloņu ietekmi, lai zivis var aizsargāt sevi ar imūnsistēmas palīdzību. Jebkurš stress, kas nelabvēlīgi ietekmē zivju pašaizsardzības spējas, rezultātā var pāriet saslimšanā; tiklīdz ārstēšana tiks pārtraukta, saslimšana atsāksies. Retos gadījumos ārstēšana pilnībā iznīcina infekcijas organismus. Slimību kontrole balstās uz zivju spēju pārvarēt infekciju, kā arī uz izmantoto ķīmisko vielu vai antibiotiku efektivitāti.

Kopsavilkums

Galvenais kā samazināt slimību uzliesmojumus zivju audzētavās ir uzturēt labu ūdens kvalitāti, pareizu barošanu un sanitāriju. Slimību profilakse ir daudz efektīvāka un lētāka, nekā ārstēšanas pasākumi un bojā gājušās zivis. Slimību ārstēšana nedrīkst balstīties uz nejaušības principiem. Kad ir nepieciešama ķīmisko vielu vai antibiotiku pielietošana, tā ir jāorientē uz konkrētu problēmu. Jebkura novirzes ūdens kvalitātē, barošanā vai sanitārijā nekavējoties ir jālabo. Gadījumos, kad rodas sarežģījumi, ir jāvēršas pie zivju veselības speciālista.

 Tulk. : R. Francis-Floyd, Stress-its role in fish disease. Univ. of Florida, CIR 919