Sagatavots pēc: Dr. Ruth Francis-Floyd; http://edis.ifas.ufl.edu/AE081

Ievads

Zivju audzēšanas uzņēmumiem ir jāpakļaujas slimību profilakses pasākumiem, kas aptver ūdens un barības kvalitāti, jaunievesto zivju karantīnu un sanitāriju. Sanitārija ietver zivju dezinfekciju, to dzīvošanas vides tīrību un profilaktiskos pasākumus, kas izslēdz slimību pārnesi ar aprīkojumu, personālu vai ūdeni.

Zivju dīķu sanitārā higiēna

Dīķos zivis var audzēt pēc diviem galvenajiem principiem: 1) nepārtrauktā turēšana (ieteicama kā labākā, piem., samu audzēšanai); 2) pēc metodes „viss iekšā, viss ārā”. Nepārtrauktajā turēšanā zivju skaits paliek nemainīgs, jo cik zivju tiek nozvejotas, tik mazuļu tie ielaisti atpakaļ. Šajā sistēmā dīķi tiek nosusināti ļoti reti (vienreiz 5 – 10 gados). Kad dīķi ir nolaisti, vislabāk gultni, kur uzkrājušās organiskās vielas (no zivju fekālijām un neapēstās barības), ir atstāt sausu uz pāris mēnešiem. Augsni ir ieteicams uzart (aptuveni 15 cm dziļumā), lai paātrinātu organisko vielu aerobo sadalīšanos.

Dīķus, kur zivis audzē pēc principa „viss iekšā, viss ārā”, nosusina pēc katra audzēšanas cikla. Šāda audzēšanas veida ļoti mazos (līdz 100 m2) dīķus iesaka ne vien nosusināt, bet arī izmazgāt ar ūdens strūklu, sekmējot nogulšņu aizvākšanu. Šādi rīkojoties, nogulsnes tiek aiznestas uz novadgrāvi, no kura tās vēlāk ir jāizvāc. Lielākus dīķus dezinficē ar dzēstajiem kaļķiem, apstrādājot mitru gultni ar 1000 kg – 2000 kg/ha. Dzēstie kaļķi ātri paaugstina vides pH virs 10, kas ir letāls parazītiem un baktērijām, turklāt palīdz sadalīt nogulsnēs saistīto amoniju. Dīķus, kas ir dezinficēti ar nedzēstajiem kaļķiem pareizajās devās, var uzpildīt ar ūdeni jau pēc 10 – 14 dienām un sagatavot nākošajam audzēšanas ciklam. Pirms zivju ielaišanas ir jāpārbauda dezinficētā dīķa ūdens pH.

Dezinficējot dažādus zivju dīķus, ir svarīgi novērst patogēnu izplatīšanos ar dezinfekcijas aprīkojumu. Jebkurš inventārs (zābaki, zvejas rīki, laivas u. c.), kas izmantots dīķī, ir kārtīgi jāizkaltē (labāk tiešos saules staros) vai ķīmiski jādezinficē, pirms tiek lietots citā dīķī. Tas ievērojami samazina slimību pārnesi starp atsevišķiem dīķiem.

Iekštelpu baseinu sanitārā higiēna

Zivīm, kas tiek audzētas baseinos vai akvārijos, palielinās saslimšanas risks, pieaugot audzēšanas blīvumam.  Pieaugot organisko vielu daudzumam, paaugstinoties barošanai un audzēšanas blīvumam, veidojas labvēlīga vide baktērijām, sēnēm un parazītiem. Lai to mazinātu, ūdens apmaiņai ir jābūt atbilstošai zivju daudzumam un to barošanai. Neapēstā barība, zivju vielmaiņas galaprodukti u. c. nogulšņu daļiņas regulāri ir jāizvāc. Mirušās zivis ir jāizvāc nekavējoties, jo tās ir nozīmīgs slimību pārnešanas faktors, turklāt sadaloties tās bojā ūdeni. Daudzās saimniecībās ir rotācijas princips, kā rezultātā katra zivju turēšanas tvertne reizi nedēļā tiek tīrīta. Tīrīšana ietver nogulšņu atsūkšanu ar sifonu un aļģu novākšanu manuāli no baseinu sienām.

Svarīgi ir visu tīrīšanas inventāru (birstes, sifonēšanas šļūtenes u. c.) ķīmiski dezinficēt pēc katra baseina apstrādes. Vienkāršs veids kā to izdarīt, ir ierīkot ~100 l lielu mucu ar dezinfekcijas līdzekli, kur pēc katras lietošanas iemērkt tīrīšanas inventāru. Dezinfekcijas līdzeklim ir jābūt pēc iespējas maztoksiskam zivīm, bet iedarbīgam pret infekcijas ierosinātājiem, eļļām un citām organiskajām nogulsnēm, kas sakrājušās uz inventāra. Var lietot gan komerciālos dezinfektantus (lieto saskaņā ar to instrukcijām), gan dažādas ķīmiskās vielas (kālija permanganātu 10 mg/l). Inventārs vienmēr ir jānoskalo ar tīru ūdeni pirms un pēc dezinfekcijas.

Dezinfekcijas paklāji un apkalpojošā personāla roku dezinfekcijas līdzekļi ir jāizvieto pie ieejas ēkā un starp telpām. Roku mazgāšana un kāju dezinfekcija ne tikai mazinās slimību izplatīšanās iespēju, bet arī veicinās personālu domāt par tīrību.

Audzēšanas cikla starplaikos, kad kāda zivju audzēšanas telpa vai inkubators ir brīvs no zivīm, ir jādezinficē visa telpa, baseini un iekārtas. Šādām reizēm labi noder hloru saturošie dezinfekcijas līdzekļi. 

Veicot dezinfekciju visai zivju audzētavas ēkai, ja tajā neatrodas zivis, izmanto formalīna un hlora līdzekļus, pielietojot augstspiediena smidzinātājus. Šādi pasākumi ir nepieciešami tikai ārkārtējos apstākļos. Visos gadījumos darbiniekam ir jābūt instruētam par metodi, līdzekļu koncentrāciju, ekspozīcijas laiku un ir jāvelk aizsargapģērbs, acu aizsargs un respirators. 

Recirkulācijas sistēmu sanitārā higiēna

Ultravioletais starojums

Ūdens recirkulācijas sistēmām ir jābūt izveidotām tā, ka nekad viena audzēšanas vienība (baseins) nesaņem izvadīto ūdeni no citas. Sistēmā ūdens no vairākiem baseiniem satek kopējā tvertnē filtrācijai un recirkulācijai. Filtrējot ūdeni cauri ultravioletai (UV) gaismai, samazinās potenciālā patogēnu pārnese sistēmā. Lai ūdens apstrāde ar UV iekārtu garantētu efektu, tās sapuldzes jauda tiek īpaši aprēķināta. Turklāt UV gaismas spuldzes ir jātīra un regulāri jāmaina. UV gaismas efektivitāte ir atkarīga no pakļauto daļiņu lieluma un ekspozīcijas laika. UV starojums ir efektīvāks pret mazākām daļiņām (vīrusiem un baktērijām) nekā pret lielākām (vienšūņiem). 

Ozonēšana

Lielu sālsūdens sistēmu (piemēram, publisko akvāriju) dezinfekcijai ozons (O3) ir ticis izmantots jau gadiem ilgi. Ozonēšanai ir svarīga loma ūdens dzidruma uzturēšanā, un tā palīdz samazināt infekcijas ierosinātāju daudzumu. Ozons darbojas kā brīvais radikālis un nespecifiski oksidē organiskos materiālus. Tomēr pārmērīga ozonēšana ir bīstama gan cilvēkiem, gan zivīm. Ozona gāze ir bez smaržas un krāsas. Nepareizi strādājošs ozona ģenerators var izdalīt gāzi, kas nopietni apdraud tuvumā esošo cilvēku veselību. Ir stingri jāievēro ražotāja drošības norādījumi. Ozona gāze, kas paliek pāri ūdenī un nonāk kontaktā ar zivīm, arī ir toksiska. Tā traumē epitēliju (ādu, žaunas u. c.) un var nonāvēt zivis. Pirms uzstādīt ozona ģeneratoru, ir jābūt profesionālam novērtējumam, vai tas ir nepieciešams un ir jānoskaidro drošākais iekārtas tips.

Kopsavilkums

Modernajā akvakultūrā sanitārā higiēna ir viens no stūrakmeņiem zivju veselības pārraudzīšanā. Infekcijas slimības, īpaši ārējās sēnīšu infekcijas, ir tieši saistītas ar audzēšanas vienībā uzkrājušos organisko materiālu. Dīķi ir jāapstrādā regulāri nosusinot, žāvējot saulē un dažos gadījumos izmantojot ķīmiskas vielas, piemēram, dzēstos kaļķus. Mazākās audzēšanas iekārtās, piemēram, baseinos un akvārijos, nogulsnes ir regulāri jāizvāc, tās nosūcot. Instrumenti un iekārtas ir jādezinficē ar ķīmiskajiem dezinfekcijas līdzekļiem. Ultravioletās gaismas un ozona iekārtas var uzstādīt recirkulācijas sistēmās, lai samazinātu infekcijas ierosinātāju daudzumu ūdenī.