Sagatavots pēc: Rojs P. E. Janongs, http://edis.ifas.ufl.edu/FA084#TABLE _2#TABLE_2

Ievads

Antibiotikas ir ļoti noderīgas jebkuram zivju audzētājam, kas rūpējas par zivju veselību, bet tas ir tikai instruments, nevis „burvju līdzeklis”. Antibiotiku spēja novērst zivju slimības ir atkarīga no vairākiem faktoriem: 1) Vai problēma tiešām ietver bakteriālo komponentu? 2) Vai konkrētā baktērija ir jutīga pret izvēlēto antibiotiku? 3) Vai izmantotā deva un noteiktie ārstēšanas intervāli ir pareizi/piemēroti? 4) Vai ir novērsti citi iespējamie slimību izraisošie cēloņi? 

Antibiotikas kā tādas nespēj izārstēt zivi. Tās var tikai ierobežot baktēriju populāciju augšanu organismā laika posmā, kas ir pietiekams, lai zivju imūnā sistēma spētu pati tikt ar tām galā. 

Pirms ķerties pie antibiotikām, ir jāaplūko, jānovērš un jāizslēdz iespējamie stresa cēloņi, tādi kā slikta ūdens kvalitāte (tajā skaitā krasas temperatūras izmaiņas), neatbilstoša barība, slikti audzēšanas vai transportēšanas apstākļi. Saslimušas zivis jāpārbauda arī uz parazītu esamību. 

Jebkurš no minētajiem faktoriem var kļūt par slimības pirmcēloni, jo bakteriālās infekcijas bieži ir atbildes reakcija uz šīm audzēšanas problēmām un parādās sekundāri.

Vēršanās pēc palīdzības un konsultācijas pie zivju veselības speciālista vēl agri pirms slimības uzliesmojuma palīdzēs noteikt to izraisošos cēloņus un bakteriālās infekcijas līmeni, kas savukārt ļaus izvairīties no lieliem zivju zaudējumiem. 

Gram-pozitīvās baktērijas pret gram-negatīvajām baktērijām

Lielākā daļa zivis inficēt spējīgo baktēriju ietilpst vienā no divām grupām – Gram-pozitīvās vai Gram-negatīvās. Šo grupu nosaukumi atbilst to atbildes reakcijai uz Grama krāsojuma metodi. Gram-pozitīvās baktērijas iekrāsojas zilas un Gram-negatīvās baktērijas iekrāsojas sārtas. Tām ir atšķirīga krāsa, jo katru grupu raksturo savs ārējās struktūras tips, ko sauc par šūnas apvalku.

Šī atšķirība ir ļoti būtiska slimību apkarošanā, jo dažas antibiotikas labāk iedarbojas uz Gram-pozitīvajām, bet citas – uz Gram-negatīvajām baktērijām.
Lielākoties zivis inficēt spējīgās baktērijas ir Gram-negatīvās, tajā skaitā sugas Aeromona hydrophila, Aeromona salmonicida, Flavobacterium columnare (izraisa kolumnariozi), kā arī ģintis Vibrio un Pseudomona. Galvenā zivju slimības izraisošā Gram-pozitīvo baktēriju grupa ir Streptococcus. 

Trešā grupa, pret skābēm izturīgās baktērijas, kas ietver vairākas Mycobacterium sugas, radikāli atšķiras no vairuma citu baktēriju.

Bakteriālo infekciju apkarošanas veidi

Lielākā daļa zivju slimības izraisošo baktēriju ir ūdens vides parastie iedzīvotāji, un normālos apstākļos tie nerada nekādas problēmas. Tomēr zivīm, kuras atrodas viena vai vairāku negatīvu faktoru ietekmē (piemēram, temperatūras krasas izmaiņas, slikta ūdens kvalitāte, transportēšana vai dažādas manipulācijas), tie var radīt stresu un novājināt imūnsistēmu. Tādas zivis kļūst daudz uzņēmīgākas pret bakteriālajām infekcijām. Turklāt stresa faktori, kas izjauc zivju imūnās sistēmas līdzsvaru, var palielināt zivju saslimšanas uzliesmojuma risku arī nākotnē.

Ideāls bakteriālo slimību jautājuma risinājums ir sadarbība ar zivju slimību speciālistu, kas veic baktēriju kultūru kultivēšanu, noteikšanu un jutīguma pārbaudi. Kultivēšana paredz infekciozo baktēriju audzēšanu uz īpaši tam paredzēta materiāla – barotnes. Barotne parasti veidota uz agara vai želatīna bāzes. Jutīguma noteikšana ir baktēriju kultūru eksperimentāla apstrāde ar vairākām antibiotikām. Tās mērķis ir noteikt antibiotikas, kas iedarbojas vislabāk. 

Kaut arī baktēriju kultūras audzēšanas darbs un jutīguma pārbaudes testi parasti prasa vismaz divas vai trīs dienas, tie, neapšaubāmi, ir vislabākā metode, kas ļauj noteikt tās antibiotikas, ar kuru palīdzību var veiksmīgi un ekonomiski sekmīgi apkarot infekciju.

Ar zivju slimību speciālistu ir jākonsultējas agrīnās slimības stadijās, tāpat viņam ir jāizklāsta visa šīs problēmas vēsture. Speciālists sniegs tūlītējas norādes un veiks parauga iesūtīšanu diagnostiskajai laboratorijai. Paraugam jāietver vismaz 3 – 5 zivis, kurām novērotas tipiskās slimības pazīmes. Pirms paraugu noņemšanas nedrīkst uzsākt slimo zivju ārstēšanu ar antibiotikām. Pēc antibiotiku pielietošanas no zivīm ņemtie paraugi praktiski vairs neder slimības apkarošanas rekomendāciju izstrādei.

Gaidot testēšanas rezultātus, zivju slimību speciālists var ieteikt izmantot plašu antibiotiku spektru, pirms kultūras un jutīguma pārbaudes testi ir pabeigti. Izvēloties antibiotikas, jāanalizē arī to lietošanas nosacījumi. Pārtikas zivju audzētājiem ir daudz mazākas izvēles iespējas nekā tiem, kas strādā ar dekoratīvajām zivīm.

Zivju slimību speciālists ir kompetents sniegt visu nepieciešamo informāciju par noteiktu antibiotiku izmantošanas ierobežojumiem, pareizām devām, to ievades metodēm. Vajadzības gadījumā viņš arī apsekos ūdeni, kas izplūst no slimības skartās zivju audzētavas. 

Antibiotiku devas un ārstēšanas režīms 

Kaut arī attiecīgās antibiotikas izvēle ir nozīmīgs pirmais solis uz bakteriālo slimību kontroli, tikpat svarīga ir pareiza devu un terapijas ilguma (dienu skaits) noteikšana. 
Zivju slimību speciālistam ir jāinstruē jūs par devām (izmantojamais antibiotiku daudzums), biežumu (cik bieži) un to pielietošanas (došanas) laiku (cik dienas), produkcijas ierobežošanas laiku, kā arī jāsniedz jebkura cita noderīga informācija. Produkcijas ierobežošanas laiks ir laika posms pēc antibiotiku pēdējās devas, kas ražotājam ir jānogaida pirms zivju pārdošanas. Šis ierobežojums parasti attiecas uz pārtikā izmantojamām zivīm.

Zinātniskais termins, kas apzīmē šo medicīnas zinātnes nozari, ir farmakokinētika – tā pēta, kā zāles uzsūcas, izplatās, ķīmiski pārveidojas un izdalās no ķermeņa (šajā gadījumā no zivs ķermeņa).

Kā zinātniski tiek noteikta konkrētās antibiotikas farmakokinētika? Pirmkārt, dažādas izvēlētās antibiotikas koncentrācijas tiek pārbaudītas ar atšķirīgām baktērijām, lai noteiktu, kāda koncentrācija vislabāk iedarbosies uz šīm baktērijām. 

Pēc tam antibiotika tiek ievadīta vienā no trim iespējamiem veidiem: 1) injekcijas veidā; 2) iejaucot barībā; 3) pievienojot ūdenim. Pēc tam tiek izmērīts antibiotiku līmenis ķermenī (parasti asinīs) dažādos laika intervālos pēc zāļu ievades. Šo mērījumu mērķis ir noteikt, cik ilgi antibiotikas ir aktīvas zivs ķermenī un vai to koncentrācija ķermenī ir pietiekami augsta, lai iznīcinātu baktērijas vai aizkavētu to augšanu.

Kaut arī daudzu antibiotiku farmakokinētika lielākajai daļai zivju sugu nav zinātniski noteikta (īpaši dekoratīvajām zivju sugām), tomēr daudzu tradicionālo antibiotiku devas un iedarbības aprēķini pārtikā izmantojamām zivīm ir publicēti (1. tabula). Antibiotiku devu un ārstēšanas intervālu piemērošana, vadoties pēc šiem datiem, sniedz labus rezultātus.

Aktīvās vielas daudzums procentos

Parasti antibiotikas ražo un pārdod dažādas kompānijas, tāpēc aktīvās vielas daudzums dažādos produktos ir atšķirīgs. Tas nozīmē, ka jūs praktiski nevarat nopirkt 100% tīru antibiotiku, kas nepieciešama ārstniecisko devu  precīzai pielietošanai.

Jums pie sava piegādātāja jānoskaidro, kāds ir aktīvās vielas daudzums jūsu iegādātajā produktā, un atbilstoši tam jāaprēķina nepieciešamā deva. 

Piemēram, ja produkts satur mazāk nekā 100% aktīvā komponenta, deva ir jāpalielina līdz līmenim, kas ir ekvivalents 100% aktīvā komponenta. Ja neesat pārliecināts par to, kā pareizi veikt šo aprēķinu, vērsieties pie zivju slimību speciālista.

Galvenie ievades veidi

Injekcija. Tā ir vistiešākā un visefektīvākā metode, kas ļauj nonākt antibiotikām tieši asinīs. Par nelaimi, šis process ir ļoti darbietilpīgs un nepraktisks lielam zivju skaitam, ja zivis tiek audzētas plašā rūpnieciskā mērogā. Tomēr neliela zivju skaita, kā arī svarīgu vai dārgu zivju gadījumā injekcija var izrādīties vislabākā metode.

Sajaukšana ar barību. Akvakultūras ražošanā cenas ziņā visizdevīgākā un visplašāk pielietojamā metode ir orāla antibiotiku ievade jeb to sajaukšana ar barību. Noteiktā antibiotiku deva tiek iejaukta barības ražošanas laikā vai pievienota jau gatavai barībai, par saistvielu izmantojot zivju vai rapšu eļļu.

Pēc tam noteiktā laika posmā maisījums tiek izbarots zivīm. Šādi ārstēt var tikai tās zivis, kas uzņem barību. Orāla antibiotiku izbarošana paredz, ka lielākā daļa zivju joprojām ēd barību, tāpēc vislielākās pūles ir jāvelta tam, lai diagnosticētu bakteriālās slimības pēc iespējas agrīnākā stadijā, pirms vairākums saslimušo zivju pārstāj uzņemt barību.
Smagi slimas zivis, kas vairs neēd, ir nolemtas nāvei. Laba prakse ir zivju pieradināšana pie noteiktas diētas. Gadījumā, kad radīsies nepieciešamība izmantot antibiotikas, zivis daudz labprātāk ēdīs tādu barību ar zāļu piedevu, kas viņām būs jau pazīstama. 

Zāļu izšķīdināšana ūdenī un zivju vannošana. Kaut arī zāļu vannas ir populāra antibiotiku ievades metode, lai sasniegtu vēlamo mērķi, ir nepieciešama daudz lielāka zāļu deva nekā orālās ievades un injekciju gadījumā. 

Vairumā gadījumu pat liels antibiotiku daudzums ūdenī negarantē, ka zivīs nonāks pietiekams efektīvai ārstēšanai nepieciešamais zāļu daudzums. Tajā pašā laikā pārāk liels antibiotiku apjoms ūdenī var palielināt tur dzīvojošo baktēriju noturību pret šo medikamentu.

Turklāt, lai izvairītos no sliktas ūdens kvalitātes un jebkādas potenciālās toksicitātes, katru dienu pēc ārstēšanas un pirms kārtējās zāļu devas ir jānomaina apmēram 70 – 100% ūdens. Visbeidzot, zāļu vannas nav ieteicamas recirkulācijas sistēmās vai jebkādās akvārija tipa sistēmās, kur ūdens ar medikamentiem saskaras ar bioloģisko filtru, jo antibiotikas var nogalināt vai aizkavēt nitrificējošo baktēriju augšanu bioloģiskajos filtros.

Ārstējot zivis vannās, ideālā variantā būtu jāizmanto atsevišķs konteiners vai arī uz ārstēšanas laiku jānoslēdz tvertne un rezervuārs. Kopumā zāļu vannu izmantošanu ir vērts aplūkot gadījumā, kad zivju vairākums vairs neuzņem barību, vai ārstējot galvenokārt ārējās bakteriālās infekcijas, un jāatsāk orāla zivju ārstēšana, tiklīdz tās atsāk uzņemt barību. 

Nepareizas devu un ārstēšanas laika piemērošanas sekas

Ja deva ir pārāk liela vai ārstēšanas laiks ir pārāk ilgs, pastāv zivju saindēšanās risks, kas bieži izraisa gan atgriezeniskus, gan neatgriezeniskus aknu, nieru un citu orgānu bojājumus.

No otras puses, ja antibiotiku deva ir pārāk maza vai ārstēšanas laiks ir pārāk īss, baktērijas netiks nogalinātas vai novājinātas līdz tādai pakāpei, lai zivju imūnā sistēma spētu pati tās iznīcināt. Rezultātā tas palielina baktēriju spēju pretoties antibiotikām. Kad baktērijas kļūst rezistentas pret noteiktām antibiotikām, pat augstas zāļu koncentrācijas vairs nav efektīvas.

Rezistence pret antibiotikām var rasties arī gadījumā, ja antibiotikas tiek nepareizi izmantotas, piemēram, pielietojot „trieciena” metodi. „Trieciena” metode ir zivju ārstēšanas paņēmiens, kad īsā laika posmā izmanto vairākas antibiotikas vienu pēc otras, bieži neatbilstošās devās un pat bez atbilstošās diagnozes (t. i., bez baktēriju diagnostikas un jutīguma pārbaudēm). Dažos gadījumos problēmu var būt izraisījušas nevis baktērijas, bet slikta ūdens kvalitāte vai citas saimnieciska rakstura problēmas, kam nav tikusi pievērsta atbilstoša uzmanība.

Kaut arī „trieciena” metode retumis var būt efektīva, ar laiku tā izraisa pret antibiotikām noturīgu baktēriju populāciju rašanās risku, kas savukārt palielina „superinfekcijas” izcelšanās draudus, kuras gadījumā baktērijas vairs nav iespējams regulēt ar antibiotiku palīdzību.

Ja sistēmu ir skārusi „superinfekcija”, parasti ir nepieciešams atbrīvoties no visas slimības skartās zivju populācijas, pilnībā jāatbrīvo un jādezinficē visa inficētā sistēma un tad atkal visa ražošana jāsāk no jauna. Tas acīmredzami nav vēlamais iznākums. Pārdomātas antibiotiku izmantošanas loma (baktēriju kultūru audzēšanas un jutīguma pārbaudes, pareizas devas un piemēroti ārstēšanas laiki) nevar tikt pārvērtēta.

Antibiotiku kombinēšana

Dažādu antibiotiku kombinēšana nav ieteicama. Antibiotikas iedarbojas uz dažādām noteiktās bakteriālās šūnas daļām. Vairāk nekā vienas antibiotikas izmantošana var izraisīt to savstarpēju mijiedarbību, un vissliktākajā gadījumā antibiotikas var vienkārši nomākt viena otras iedarbību. Lielāko daļu bakteriālo infekciju var efektīvi apkarot, izmantojot vienu antibiotiku.

Pareiza antibiotiku lietošana

Sagatavojot vai ievadot jebkāda veida medikamentus, lai izvairītos no lieka riska, labāk vienmēr izmantot cimdus.

Svarīgi ir arī izmantot pēc iespējas svaigākas un atbilstoši uzglabātas antibiotikas. Antibiotiku izmantošana pēc to derīguma termiņa beigām vai tādu antibiotiku izmantošana, kas uzglabātas pārāk karstos un mitros apstākļos, labākajā gadījumā samazina to efektivitāti, bet sliktākajā – var izrādīties ar toksisku iedarbību.

Dažu antibiotiku raksturojums

Turpinājumā seko dažu antibiotisko vielu apraksts, kuras visbiežāk tiek izmantotas zivju ārstēšanā. Daudzus no zāļu līdzekļiem ir stingri aizliegts izmantot dzīvniekiem, kas iesaistīti pārtikas apritē, tāpēc, lai noskaidrotu to lietošanas legalitāti, ir jākonsultējas ar zivju slimību speciālistu (veterinārārstu). Stingri jāievēro visi zāļu izmantošanas lietošanas ierobežojumi.

Eritromicīns ir ļoti efektīvs pret Gram-pozitīvajām baktērijām, piemēram, Streptococcus sugām. Vairākums zivju bakteriālo slimību izraisošo ierosinātāju ir Gram-negatīvi, tāpēc eritromicīna izmantošana ir jāuzsāk tikai pēc baktēriju kultūras noteikšanas un jutības testu rezultātiem, un tas jālieto tikai injekcijās vai kopā ar barību.

Penicilīni (ieskaitot penicilīnu, amoksicilīnu un ampicilīnu) ir ļoti efektīvi pret Gram-pozitīvo mikrofloru, piemēram, Streptococcus sugām, tādēļ jāņem vērā tie paši norādījumi, kas iepriekš.

Oksitetraciklīns un tam radniecīgās antibiotikas ir plaša spektra antibiotikas (efektīvas pret daudzu veidu baktērijām) un tās labi iedarbojas, ja tiek uzņemtas kopā ar barību. Vannošana nav efektīvs līdzeklis visām zivju sugām. Piemēram, eksperimentāli atklāts, ka sami absorbē aptuveni 15 – 17% no ūdenī izšķīdušā oksitetraciklīna, ja ūdens cietība ir 20 mg/l un pH 6,7. Taču asari un tilapijas (iespējams, arī citas saldūdens zivju sugas) nesasniedz vajadzīgo oksitetraciklīna līmeni asinīs, eksperimentāli vannojot tās astoņas stundas. Turklāt kalcijs un magnijs saista tetraciklīnus un oksitetraciklīnus, padarot tos neaktīvus. Tas nozīmē, ka, pieaugot ūdens cietībai (pieaugot kalcija un magnija līmenim), ir nepieciešams palielināt šo medikamentu devu vannošanas procedūrās. 

Tetraciklīni ir gaismas jutīgi un sadaloties nokrāsojas brūnā krāsā. Sadalīšanos veicina zema ūdens kvalitāte. Tādu tetraciklīnu ietekme var būt bīstama zivīm. 

Zināms, ka vairākās zivju audzētavās dažādas baktērijas ir ieguvušas rezistenci pret tetraciklīniem. Oksitetraciklīniem ir drošāka un adekvāta iedarbība pret lielāko daļu Flavobacterium columnare. 
    
Aminoglikozīdi (ieskaitot gentamicīnu, neomicīnu, kanamicīnu un amikacīnu) ir ļoti efektīvi pret Gram-negatīvo baktēriju infekcijām, ja tos ievada injekciju veidā. Diemžēl šīs grupas antibiotikas negatīvi ietekmē nieres, ja tās ievada injicējot. 

Aminoglikozīdu grupas zāles parasti nav efektīvas izmantošanai ar barību vai vannošanā, izņemot kanamicīnu un neomicīnu, kuri zivju ārējās infekcijas novēršanai var tikt efektīvi izmantoti ar vannošanas terapiju. Kanamicīns ir arī iedarbīgs sajaukumā ar barību, lai ārstētu gremošanas trakta bakteriālas infekcijas.
    
Kvinoloni (ieskaitot nalidikskābi un oksolīnskābi) ir pieskaitāmi pie plaša spektra antibiotikām un, līdzīgi kā tetraciklīni, tie darbojas pret plašu baktēriju spektru. Šīs antibiotikas tiek inaktivētas cietā ūdenī un vislabāk darbojas pie ūdens pH 6,9 vai zemāka.

Lai gan kvinoloni labi darbojas vannošanas un orālās terapijas veidā, šīs antibiotikas negatīvi ietekmē dzīvnieku nervu sistēmu. Rezultātā dažas zivis pēc vannām var kļūt letarģiskas un nogrimt.

Kopsavilkums

Lielāko daļu zivju bakteriālo infekciju var novērst, atbilstoši tās kopjot, kā arī pielietojot attiecīgas profilaktiskas procedūras. Ja zivju populācija jau ir inficēta, par vissvarīgāko kļūst visu kaitīgo faktoru izslēgšana vai samazināšana. Lai noteiktu pareizu diagnozi, jāveic baktēriju kultūru diagnostiskā audzēšana un jutīguma pārbaude, kā arī, lai iegūtu drošāku informāciju par devām un ārstēšanas intervāliem, ir jākonsultējas ar zivju slimību speciālistu. 

Jebkādu antibiotiku nepareiza izmantošana var sekmēt tām pretoties spējīgu baktēriju rašanos. Lai no tā izvairītos, dažas saimniecības maina antibiotikas ik pēc pāris mēnešiem vai katru gadu. Tomēr vislabākais risinājums ir skaidri identificēt baktērijas, veicot to kultivēšanas un jutīguma pārbaudes, tādā veidā izvairoties no liekas, dārgas un zivju veselībai kaitīgas ārstēšanas. 

Galēji nepareizas antibiotiku izmantošanas un „trieciena” metodes sekas ir zivju „superinfekcija”. Šīs infekcijas izraisa baktērijas, kas ir rezistentas (noturīgas) pret lielāko daļu plaši izmantojamo antibiotiku. Acīmredzams, ka šāda situācija ir nevēlama, taču vairumā gadījumu no tās var izvairīties.

„Superinfekcijas” gadījumā zivjaudzētājs vairs nevar īpaši ietekmēt situāciju, viņam nav nekādas ārstēšanas izvēles iespējas un atliek tikai iznīcināt zivis, pilnīgi dezinficēt sistēmu un aprīkojumu, kā arī ļoti rūpīgi sekot visu sanitāro pasākumu un profilaktisko darbību ievērošanai saimniecībā.

1. tabula: Antibiotiku devas un pielietošanas režīms 

Nosaukums	Orālā deva ( ar barību)	Vannošanas deva
Amoksicilīns	2,6 – 8 g/kg barības dienā, 10 dienas	nerekomendē
Ampicilīns	350 mg/kg barības dienā, 10 dienas	nerekomendē
Eritromicīns	5 g/kg barības dienā, 10 dienas	nerekomendē
Gentamicīns	100 mg/kg barības dienā, 10 dienas	nerekomendē
Kanamicīns	650 mg/kg barības dienā, 10 dienas	50 – 100 mg/l, 3 dienas, pa trim reizēm
Nalidikskābe	650 mg/kg barības dienā, 7 – 10 dienas	130 mg/10 l, atkārtot pēc vajadzības
Neomicīns	3,3 g/kg barības dienā, 10 dienas	650 mg/10 l, 3 dienas, pa trim reizēm
Oksolīnskābe	650 mg/kg barības dienā, 10 dienas	10 mg/10 l, 24 stundas vai 25 mg/l, 15 min, 3 dienas, pa divām reizēm