Zandarts (Sander lucioperca) ir daudzu Eiropas valstu iekšējo un jūras piekrastes iesāļo ūdeņu augstas kvalitātes zivju suga. Tirgū pēc zandartiem ir liels pieprasījums, taču to nozveja dabiskajos ūdeņos ir neliela. Pēdējos gados paplašinās zandarta mākslīgā savairošana un audzēšana dīķos un baseinos, taču to limitē dabiskās barības bāzes - zooplanktona, kukaiņu kāpuru un mazo ēsmas zivtiņu ierobežotie resursi. Vācijā, Potsdamas-Sakrovas Iekšzemes Zivsaimniecības institūtā ir veikti eksperimenti par komerciālo sauso barību izmantošanu zandartu intensīvai kultivēšanai, sākot no mazuļiem līdz pat preču zivīm.
Sākotnējo eksperimentu sērijā zandarta mazuļi (svars 0,7 g) tika audzēti akvārijos un baseinos un baroti ar dažādiem dabīgās barības objektiem: saldētiem hironomīdiem, kapātām zivīm, garnelēm u. c. Pēc tam sekoja 14 dienu ilgs pārejas periods, kura laikā notika veiksmīga zandartu pāreja uz mākslīgo ekstrudēto barību, to pakāpeniski pievienojot dabīgajai barībai. Vidējais augšanas ātrums (svara pieaugums) variēja no 4,0 līdz 5,5 % dienā; eksperimenta beigās mazuļu svars bija 2 - 5 g. Izrādījās, ka sarkanie hironomīdi ir visefektīvākais un ērtāk izmantojamais barības objekts zandartu mazuļiem, sākot tos pieradināt pie mākslīgās granulētās barības.
Citus eksperimentus veica ar zandarta mazuļiem, kas bija izaudzēti dīķi ar dabisko barības bāzi. Tos nozvejoja oktobrī (vidējais svars 28 g), ievietoja apaļos baseinos ar ūdens recirkulācijas sistēmu un radināti pie sausās barības. Apmēram pēc divu nedēļu ilga pārejas perioda ar jauktu barošanu (sausā barība un hironomīdi), apmēram 80% zivju pilnībā pārgāja uz mākslīgo barību. Eksperimenta beigās (nākamā gada janvārī) zivju vidējais svars bija 54 g. Svarīgs priekšnoteikums veiksmīgai dīķos audzētu zandartu pieradināšanai pie mākslīgās barības ir to laba sākotnējā kondīcija un veselības stāvoklis. Ir svarīgi kontrolēt kanibālismu, atšķirojot ātri augošās un lielās zivis.
Turpmākie pētījumi bija zandartu izaudzēšanu līdz preču zivju lielumam, izmantojot mākslīgās barības. Recirkulācijas sistēmas apaļos baseinos (1,1 m3) ievietoja zandarta 1-vasaras mazuļus, to sākotnējais svars bija 10—12 g, blīvums-30 kg/m3 un pakāpeniski pieradināja granulētās barības. Šīs zivis audzēja līdz 200 g svaram, kas skaitās ideāls lielums izlaišanai savvaļā, vai arī tālākai audzēšanai. Dotajā eksperimentā šo standartu zandarti sasniedza 4-5 mēnešos, augšanas temps bija vidēji 1,1%/dienā. Tālāk eksperimentālās zivis tika sadalītas divās grupās. Pirmo grupu turpināja barot un audzēt recirkulācijas baseinos pie optimālas ūdens temperatūras 22-25oC. Barībai izmantoja foreļu standarta barību (3-12 mm granulas). Pēc 10 mēnešiem zandarti sasniedza 1 kg svaru (augšanas temps 0,6%/dienā) un pēc 12 mēnešiem – 1,5 kg un vairāk, sasniedzot preču tirgus zandarta svaru. Izaugot no 200 g līdz 1,5 kg vidējais augšanas temps bija 0.53%/dienā. Barības koeficients mainījās no 0,8-1,0 audzēšanas sākumā, līdz 1,3-1,5 audzēšanas beigās. Otra eksperimentālā zandartu grupa ( svarā 200g) no recirkulācijas baseiniem pavasarī (maijā) tika ielaisti tālākai audzēšanai ar mākslīgo barību linuma sprostos, kas ievietoti ezerā. 13-15oC ir minimālā ūdens temperatūra, lai zandarti ņemtu mākslīgo barību. Barošanas normu atkarībā no ūdens temperatūras noteica 0,5-1,5% robežās no zivju masas. Pirmās vasaras beigās, oktobrī zandartu vidējais svars bija 690 g, augšanas temps - 0,64%/dienā. Zandarti ziemoja sprostos, taču tos nebaroja. Nākošajā gadā tos atkal baroja ar foreļu barību no maija līdz nozvejai oktobrī, kad tie kā preču standarta zivis sasniedza vidējo svaru 1560 g. Augšanas temps otrajā sezonā bija vidēji 0,43%/dienā.
Augstāk aprakstīto eksperimentu rezultātā vācu pētnieki atzīst, ka zandarts ir izteikta siltūdeņu zivs un recirculācijas sistēmu izmantošana to audzēšanai, jo īpaši mazuļiem, ir perspektīva. Ekonomiski problemātiska var būt lielo tirgus zandartu intensīva audzēšana, jo sasniedzot svaru virs 1 kg, tiem barības izmantošanas efektivitāte un augšanas temps krasi krītas.
No Aquaflow TL2003-166