Plāns zandartu audzēšanas attīstībai Bosnijā

Sagatavots pēc: Arne Kittelsen, AKVAFORSK,  Sunndalsøra, Juni 2004

Ievads

Šī raksta mērķis ir īsumā apskatīt ierosinājumu par projektu zandartu rūpnieciskai audzēšanai Bosnijā. Šajā sakarā Norvēģijas akvakultūras kompāniju apvienība AKVAFORSK piedāvā sadarbību ar vairākiem Bosnijas partneriem, kas darbojas gan izpētes, gan audzēšanas jomā.

Projekta galvenais mērķis ir izstrādāt zandartu audzēšanas biotehnisko procesu ar zemu pašizmaksu, balstītu uz ilgtspējīgu audzēšanas sistēmu. Projektā paredzētos peldošos sprostus var aizstāt ar tradicionāliem zemes dīķiem. Turpmāk tekstā minētie projekta temati ir domāti kā bāze sarunām starp kompanjoniem Bosnijā un AKVAFORSK.

Zandarts un akvakultūra

Zandarts nav jauna suga akvakultūrā, bet globālā skatījumā tā audzēšana ir sastopama reti. Tālāk minētas vispārīgas ziņas par zandarta bioloģiju un mākslīgo pavairošanu.

Vīriešu kārtas zandarti nobriest 2 – 4 gadu vecumā, kad tie sasniedz 250 – 750 gramus lielu svaru, bet sieviešu kārtas zandarti – 3 – 5 gadu vecumā, kad tie sver 250 – 800 gramus. Zandartu straujāka augšana paātrina arī attīstību, kas parasti veicina agrāku dzimumgatavības iestāšanos. Sieviešu kārtas zandartu individuālā auglība ir svārstīga, tā ir atkarīga no ķermeņa svara un var sasniegt līdz 1,8 milj. ikru. Vidējā auglība ir aptuveni 200 ikru uz katru ķermeņa svara gramu.

Zandarta ikri ir lipīgi, to izmērs ir 1,0 – 1,5 mm. Dabiskos apstākļos zandarti nārsto martā – aprīlī, kad ūdens temperatūra ir 10 – 14°C. Skābekļa saturam ir jābūt augstākam par 4,5 mg/l. Kāpuru izšķilšanās dabā veido 90 – 100% no atliktajiem ikriem. Nārsta laikā ūdens sāļumam nevajadzētu pārsniegt 0,2 – 0,3%. Vēlāk tolerance palielinās, mazuļi var izturēt 0,5%, bet pieaudzis zandarts 1,1% lielu sāļumu.

Zandarta mākslīgajai pavairošanai ir zināmas dažādas ikru ievākšanas metodes. Viena no vecākajām metodēm ir egļu zaru slotiņu ielikšana dabiskā ūdenstilpē, zandartu nārsta zonā. Iznērstie un apaugļotie ikri pielīp pie slotiņām un tos var pārvietot uz zivju audzētavu. Kāda cita metode paredz zivju dīķu izmantošanu, kuros ievietots mākslīgs substrāts. Pēc tam, kad ūdens temperatūra ir pārsniegusi 10°C, šajā dīķi tiek ievietotas izvēlētās vaislas zivis. Pēc zandartu nārsta substrāts ar apaugļotiem ikriem tiek pārvietots uz audzētavu. Šādu mākslīgo nārstu dažkārt kombinē ar vaislas zivju hormonālo stimulāciju, kā arī attiecīgi regulē ūdens temperatūru. Zandarta mākslīgā nārsta tehnoloģija kopumā ir samērā labi izstrādāta. Zināma problēma ir zandarta ikru lipīgums, taču to var risināt ar dažādiem paņēmieniem.

Mākslīgā nārstā iegūto zandarta ikru inkubāciju parasti veic dīķos, ievietojot tos kopā ar visu substrātu. Pēc citas metodes lipīgos ikrus ievieto īpašā kamerā, kur tos nepārtraukti apsmidzina ar labi aerētu ūdeni. Zandarta ikrus var inkubēt arī Veisa tipa aparātos ar tilpumu 80 – 250 l, pievadot ūdeni ar skābekļa saturu ne mazāku par 8 – 10 mg/l un temperatūru no 12 līdz 15°C.

Inkubācijas ilgums atkarīgs no ūdens temperatūras. Tā ilgst 11 – 12 dienas 10°C temperatūrā un 5 – 6 dienas 17 – 18°C temperatūrā. Kāpuru izšķilšanās laikā temperatūra nedrīkst būt augstāka par 20°C. Pēc izšķilšanās kāpuri tiek ievietoti īpašos konteineros dzeltenuma maisa absorbcijai.

Kad kāpuri ir sākuši aktīvi peldēt, tie barojas ar planktonu. Tikko izšķīlušies kāpuri ir ļoti jutīgi pret dzīvās barības pieejamību. Visjutīgākais periods ir īss, kritiska šajā ziņā var būt arī tikai viena nedēļa. Par brīvi peldošiem mazuļiem attīstās 60 – 70% no inkubācijā ieliktajiem ikriem.

Zandarta mazuļi, sasniedzot 3 – 5 cm garumu, pāriet pie plēsīgām barības ieguves metodēm. Lai mazuļi labi augtu un attīstītos, barības blīvumam ūdenī ir jābūt apmēram 100 reizes augstākam, nekā vēlākajās dzīves stadijās.

Daudzus gadus zandarta kāpuru un mazuļu audzēšana ir notikusi dīķos un balstījusies tikai uz dabisko barību. Dīķos zivs var ēst gan dienā, gan naktī un izturēt augstu ūdens duļķainumu. Ir veikta dīķos audzēto zandarta kāpuru un mazuļu barošanās izpēte un to salīdzinājums ar zandartu barību dabiskās ūdenstilpēs. Zandartu kāpuriem, kas dīķos sākuši aktīvi baroties, garums bija vidēji 6,1 mm. Barības sastāvā dominēja vēžveidīgie zooplanktona organismi: virpotāji un airkāju naupliji. Dafnijas tika patērētas galvenokārt kāpuru pārejas laikā uz eksogēno barošanos.

Izšķilšanās brīdī kāpuri ir vidēji 3.5 mm gari, un viena gada vecumā zandarti sasniedz 18 – 29 cm garumu, divos gados 23 – 41 cm un trīs gados 38 – 69 cm garumu. Vecākie un lielākie eksemplāri var sasniegt 12 – 18 kg svaru.

Tikai nesen veikti zandartu audzēšanas mēģinājumi, izmantojot mākslīgo sauso barību. Eksperimenti Potsdamas-Sakrovas zivju audzētavās apliecinājuši, ka zandarta mazuļus, kuru sākotnējais svars ir 0,7 grami, var veiksmīgi atradināt no dabiskās barības un pieradināt pie mākslīgās sausās barības. Iesākumā gan dabiskā barība (trīsuļodu kāpuri), gan sausā barība tika dotas vienlaikus. Zandarti var pierast pie granulētās barības apmēram 14 dienu laikā.

Izmēģinājumi ir parādījuši, ka barības koeficients pirmajos audzēšanas mēnešos var būt zemāks par 1,0, bet turpmākajās stadijās, sasniedzot 1,0 kg svaru, barības koeficients ir 1,3 – 1,5.

Audzējot zandartus mākslīgos apstākļos, var iegūt šādus rezultātus: apļveida audzēšanas baseinos ievietojot zivis ar sākotnējo svaru 10 – 12 grami, pēc četriem mēnešiem to svars var sasniegt 200 gramus. Pēc 10 mēnešiem šo zivju svars sasniegs ap 1 kg. Pieaudzējot zivis no 200 līdz 1500 gramiem, var rēķināties ar specifisko augšanas tempu vidēji 0,5 – 0,6% dienā. Jāņem gan vērā, ka sasniedzot 1 kg svaru, zandarta augšanas temps krītas zem vidējā. Lai izaudzētu zivis ar svaru virs 1,5 kg, ir nepieciešami 12 mēneši.

Optimāla barības uzņemšana var notikt tikai siltā ūdenī, diezgan augstā temperatūrā. Zandarts var efektīvi baroties, sākot ar 13 – 15°C, bet optimālie vielmaiņas un augšanas apstākļi paredz 22 – 25°C temperatūru. Zandarta audzēšana dabiskā temperatūrā, atkarībā no konkrētās ūdenstilpes apstākļiem, izraisa nevienmērīgu barības uzņemšanu un augšanu. Taču mainīgi vides faktori zivju fermerim praksē var būt parasti. Tādos svārstīgos apstākļos pieaug zandarta pareizas barošanas nozīme.

Zandartu blīvums intensīvas audzēšanas gadījumā var būt relatīvi augsts. Pieņemamais blīvums 10 – 12 gramus smagiem zandartiem ir 30 kg/m3.

Zandartiem skābekļa pieprasījums atkarīgs no barošanās intensitātes, ūdens temperatūras un zivju izmēra. 1 – 2 gramus lielam mazulim nepieciešams 700 mg O2/kg/h, bet, sasniedzot 50 – 60 gramu svaru, skābekļa pieprasījums var samazināties līdz 200 O2/kg/h. Šie rādītāji kopumā atbilst vairākumam citu akvakultūras zivju sugu prasību.

Izmantojot forelēm paredzēto parasto sauso barību, zandartu audzēšanai rekomendējamais barības racions ir 3,0 līdz 3,5 % no to ķermeņa svara pie temperatūras attiecīgi 20 līdz 24 O C.

Visizplatītākā zandartu audzēšanas tehnika balstās uz parasto grants dīķu izmantošanu, bet tiek praktizēta arī intensīva audzēšana baseinos un sprostos. Labi attīstītus mazuļus var iegūt mākslīgi apgaismotos sprostos ezeros. Baseinos mazuļu audzēšana lielākoties balstīta uz dabiskā planktona barību.

Preču zandartu gaļas kvalitāte ir augsta. Gaļa ir balta, ar labu tekstūru un maigu garšu. Zandarta gaļas barības vērtība un ķīmiskais sastāvs (uz 100 gramiem) ir šāds: 

• enerģija 361 kJ;
• olbaltumvielas 19,2 g;
• ogļhidrāti 0,0 g;
• tauki 0,7 g.

Zandartu komerciālās audzēšanas projekts Bosnijā

Lai zivju audzēšana būtu veiksmīga, ir jāpārzina tirgus iespējas un jāaplūko visi tālāk minētie faktori. Galvenie zandarta audzēšanas izpētes jautājumi Bosnijā varētu būt šādi:

Audzēšanas cikls

• Darbs ar vaislas zivīm
• Ikru inkubācijas tehnika 
• Kāpuru un mazuļu audzēšana
• Pieaudzēšana 

Zivju audzētavas tehniskais aprīkojums

• Zemes dīķi
• Baseini
• Sprosti
• Iekārtas
• Intensīvās/daļēji intensīvās/ekstensīvās sistēmas

Barība un barošana

• Zandartu barības komponenti kāpuriem un pieaugušām zivīm
• Dzīvā barība
• Barošanas aprīkojums un barošanas veids
• Barošanas stratēģija
• Barības ietekme uz augšanu

Slimību novēršana un kontrole

Nozveja un zivju kvalitāte

Vadības procesi:

• Pavairošanas prakse
• Audzēšanas plānošana un kontrole
• Audzētavas produktivitāte

Atlase un selekcija
Mārketings un ekonomika
Mārketings un kvalitāte 
Tirgus pieprasījums

Peldošo sprostu sistēmas zandartu audzēšanai

Domājot par zemām izmaksām zandartu kultivēšanai, mēs iesakām izmēģināt peldošo sprostu sistēmas. Tālāk tekstā minēti daži svarīgi priekšnoteikumi sakarā ar peldošo sprostu izmantošanu:

• sprostu cenai jābūt atbilstošai attiecībā pret paredzēto ienesīgumu;
• sprostam jābūt izturīgam un sertificētam apvidū, kur to izmanto, kā arī viegli remontējamam;
• attiecībā uz darbības procesiem fermerim jāspēj viegli kontrolēt zivis un sprostu tīklus.

AKVAFORSK ieguldījums zandarta eksperimentālās audzēšanas projektā plānots šāds:

• barības sastāvs, barības izmantošana un barošanas metodes; 
• slimību profilakse, ārstēšana un medikamenti; 
• vaislinieku atlase un ģenētika; 
• vides aizsardzība pret piesārņojumu no zivju izdalījumiem un neizmantotās barības aspekti;
• dzīvās barības ražošana;
• ekoloģisko un vides politikas problēmu komplekss.

Sprostu audzēšanas optimāla stratēģija un laba prakse samazina zivju zaudējumus un paredz labu masas pieaugumu. Zivju blīvums sprostos ir atkarīgs no zivju skaita un izmēra. Ir divas stratēģijas zivju ielaišanai sprostos: 

• ielaist noteiktu zivju skaitu, lai vēlāk gūtu optimālu produkciju, ņemot vērā zivju atgājumu;
• sākotnēji ielaist vienā sprostā daudz mazu zivju, kuras vēlāk pieaugot izsēdināt pa citiem sprostiem.

Būtisks ir jautājums par audzēšanas un barošanas intensitāti saistībā ar saimniecības rentabilitāti. Daļēji intensīva barošana pieļauj barību ar zemu proteīna līmeni, bet intensīvā barošana prasa kvalitatīvu, labi sabalansētu barību, kas atbilst visām audzēto zivju prasībām.

Barošanas process ir tikpat svarīgs kā barības veida izvēle. Barošanu var veikt ar rokām, manuālajām vai automātiskajām barotavām. Tā kā barošana veido 30 – 50% no kopējām audzēšanas izmaksām, barojot ar rokām, būs viegli regulēt barības daudzumu, un zivkopis iepraktizēsies apmierināt zivju apetīti. Tomēr biežāk iesaka barošanu ar rokām apvienojumā ar automātisko barošanu.

Citi svarīgi audzēšanas faktori: uzturēt ūdens kvalitāti, regulāri sekot sprostu stāvoklim, veikt audzēto zivju šķirošanas un, vajadzības gadījumā, arī ārstēšanas operācijas, nodrošināt vispārējā stāvokļa monitoringu un mirušo zivju uzskaiti.

Zivju audzēšanai sprostos daļa operāciju var būt vienkārši izpildāmas, ja zivju audzētājam ir pieredze ar attiecīgo sugu un tiek nodrošināta atbilstīga kontrole pār ganāmpulku, aprīkojumu un apkārtējo vidi. Ražošanas procesa būtiska operācija ir zivju izmēra/svara noteikšana un biomasas regulāra aprēķināšana.

Nepieciešams pareizs pārskats par zivju populāciju katrā sprostā, jo no tā atkarīga ikdienas barošana, kā arī iespēja piegādāt tirdzniecībai zivis ar pasūtīto izmēru, skaitu un kvalitāti. Laba prakse paredz zivju paraugu ņemšanu pēc regulāriem intervāliem. Tam ir ļoti svarīga nozīme, lai atrastu līdzsvaru starp zivju barošanas prasībām un izvairīšanos no iespējamā piesārņojuma.

AKVAFORSK vēlētos pievienot projektam īpašu sadaļu par dzīvās barības ražošanu, ietverot praktiskus kursus par rotifēriju un artēmiju intensīvo audzēšanu.