Sagatavots pēc: R.W. Rottmann, J.V. Shireman, and F.A. Chapman

Zivju mākslīgajam nārstam bieži vien ir nepieciešamas hormonu injekcijas. Hormonu izraisītajā (stimulētajā) nārstā izmantojamie preparāti ir pareizi jāsajauc un jālieto efektīvā daudzumā. Šajā publikācijā ir aprakstītas vispārējās metodes, kas tiek izmantotas nārstu stimulējošo hormonu koncentrāciju un devu aprēķināšanā, kā arī dotas pamācības darba šķīdumu sagatavošanā un injekciju veikšanā. 

Lai saņemtu jaunāko informāciju par hormonu izmanošanas juridiskajām prasībām un uzzinātu, kādi no tiem ir atļauti izmantošanai kā nārsta palīglīdzekļi pārtikas zivīm, ir jāvēršas pie savas valsts akvakultūras veterinārā speciālista.
Injicējamā hormona daudzumu ir nepieciešams aprēķināt atbilstoši katras individuālās vaislas zivs svaram un atbilstoši injekciju grafikam. Lai aprēķinātu konkrētam gadījumam pareizo hormona devu, nepieciešams zināt: 1) ieteicamo devu, parasti – uz zivs ķermeņa svaru; 2) vaislas zivs aptuveno svaru; 3) vēlamo injekcijas kopējo apjomu (tilpumu). 

Lai novērstu sārņu piekļuvi (saindēšanos, inficēšanos) un saglabātu hormonu aktivitāti, tie ir pareizi jāsajauc un jāuzglabā. Jaucot, ievadot un uzglabājot hormonus, vienmēr ir jāizmanto sterilas šļirces, adatas, flakoni un piederumi.
Nesterili instrumenti ir jādezinficē, novārot ūdenī vismaz 10 minūtes. Ūdens vai sāls šķīdums (0,7% NaCl) ir jāuzvāra pirms hormonu sajaukšanas injekcijām. Ja hormons ir jāuzglabā pēc sajaukšanas, ieteicams izmantot bakteriostatisku ūdeni vai bakteriostatisku fizioloģisko šķīdumu, kas satur antibakteriālas sastāvdaļas. Bakteriālais piesārņojums vai nepareiza uzglabāšana var ātri iznīcināt hormona iedarbīgumu. Visiem hormonu preparātiem ir jābūt pareizi marķētiem, lai izvairītos no neskaidrībām.

Hormonus, kas sterilu procedūru gaitā ir sajaukti ar bakteriostatisku ūdeni vai fizioloģisko šķīdumu, var uzglabāt saldētavā vairākus gadus, nezaudējot to īpašības. 

Pirms uzglabāšanas saldētavā hormona apjoms ir jāsadala mazos (l – 2 ml) plastmasas flakonos, lai varētu atkausēt tikai nepieciešamo daudzumu un atlikušajos flakonos saglabātos esošās hormona īpašības.

Vaislas zivju svars 

Aprēķinot hormonu devu, ir nepieciešams noteikt zivs svaru. Katru zivi var nosvērt ūdens rezervuārā, izmantojot platformas svarus. Tomēr šī metode var būt nepraktiska lielu zivju gadījumā. Labāk noteikt zivs svaru aptuveni, nevis to ievainot. Vieglāk zivi ir izmērīt. Dažādu sugu zivju garuma un svara attiecību bieži var atrast speciālajā literatūrā vai aprēķināt, balstoties uz datiem par iepriekš mākslīgajam nārstam izmantotajām zivīm. 
Vaislas zivs garumu zivju audzētavas baseinā var noteikt, izmantojot lineālu vai mērlenti. 

Ieteicamā deva

Lai noteiktu injekcijai nepieciešamā hormona daudzumu, vispirms pārbaudiet literatūrā ieteikto devu un zivju sugu sarakstu. Hormonu devas sniegtas šādās vienībās: 1) svara mērvienībās, piemēram, kilogramos (kg), gramos (g) un mikrogramos 
(µg); 2) tilpuma mērvienībās, piemēram, kubikcentimetros (cc) vai mililitros (ml) un 
mikrolitros (μl); 3) pēc bioloģiskās aktivitātes, piemēram, starptautiskajās vienībās (International Units – IU). Ieteicamās hormonu devas dažādām zivju sugām ievērojami atšķiras, tās var atšķirties pat vienai un tai pašai sugai pie dažādiem apstākļiem, dažādās zivju audzētavās. 

1. tabulā ir attēlotas dažādu hormonu devas, kas tiek izmantotas mākslīgā nārsta stimulācijai. Devas izsaka mg uz zivs ķermeņa svara kg, vai arī kā hormonu aktivitāti starptautiskajās vienībās (IU) uz zivs kg. Parasti efektīvai nārsta stimulācijai ir nepieciešamas divas injekcijas, starp kurām ir vairāku stundu vai dienu intervāls.
Šie rādītāji ir vairāku pētnieku neskaitāmo pētījumu rezultāts. Izmantošanai paredzēto faktisko devu var pielāgot konkrētās zivju audzētavas nosacījumiem.
Praksē parasti iesaka nedaudz pārsniegt tabulā norādītās hormonu devas. Tas ir īpaši pareizi tad, ja tiek izmantots dabisko hipofīžu šķīdums, jo tā efektivitāte ir visai svārstīga. Pirmoreiz nosakot konkrētu devu un grafiku, kā arī, lai noteiktu to efektivitāti, vislabāk injicēšanu uzsākt, izmantojot nelielu zivju skaitu.

Injekcijas tilpums

Injekcijas apjomu parasti mēra kubikcentimetros (cc), kas pēc tilpuma ir identiski apjomam mililitros (ml). Injekcijas tilpums nedrīkst būt pārāk liels, lai izvairītos no zivs ievainošanas, taču tam jābūt pietiekamam, lai varētu to precīzi dozēt.
Kopējais injekcijas apjoms lielo zivju sugām, tādām kā svītrainais asaris, store, airdegune vai amūrs, nevajadzētu pārsniegt 1 – 2 ml. Ja apjoms vienai zivij pārsniedz 1 ml, tas jāsadala un jāinjicē dažādās vietās. Mazajām dekoratīvajām akvārija zivīm jāievada ne vairāk kā 0,1 – 0,2 ml.

Hormonu šķīdumu sagatavošana

Lai aprēķinātu sajaucamā hormona šķīduma koncentrāciju, ieteicamā deva ir jāsareizina ar konkrētās vaislas zivs aptuveno svaru un jādala ar vajadzīgo vienas injekcijas apjomu.

Hormonu koncentrācija = Ieteicamā deva x zivs svars
 Vēlamais injekcijas apjoms

Ja sagatavojamais hormons ir jāizmanto nekavējoties, tad tiek aprēķināts visām vaislas zivīm kopējais injekcijai paredzētais hormona daudzums un sajaukts ar šķīdumu. Tālāk hormons tiek sadalīts pēc tilpuma atbilstoši katras vaislas zivs svaram. 

Hormona daudzuma aprēķināšana

Nepieciešamo kopējo hormona daudzumu nosaka, reizinot ieteicamo devu ar kopējo vaislas zivju svaru. Piemēram, cik miligramu (mg) hormona ir nepieciešams, lai stimulētu desmit zivis ar vidējo svaru 6 kg, ja ieteicamā deva ir 4 mg/kg? Aprēķina kopējo zivju svaru, kas ir 60 kg. Tā kā hormonu deva ir 4 mg/kg, to reizina ar 60 kg un iegūst kopējo injicēšanai nepieciešamo daudzumu: 240 mg. Aprēķinātajam daudzumam ieteicams pievienot papildu 10 – 15%, lai aizvietotu zudumus sajaukšanas un injicēšanas procesā. Visu aprēķinu kopsavilkums ir šāds:
Kopējais hormona svars = 4 mg/kg x 60 kg = 240 mg, papildu 10% = 240 mg x 0,1 = 24 mg; tātad kopējais nepieciešamais hormona svars ir 264 mg (240 mg + 24 mg). 
Kāds šķīduma apjoms ir jāsajauc ar hormonu, lai iegūtu nepieciešamo koncentrāciju? Vajadzīgais šķīduma daudzums (tilpums) ir vienāds ar kopējo hormonu svaru, kas dalīts ar nepieciešamo koncentrāciju: 

Ja sagatavojamais hormons ir jāglabā saldētavā, tā apjoms, kas jāsajauc ar bakteriostatisku fizioloģisko šķīdumu vai ūdeni, tiek aprēķināts, reizinot tā koncentrāciju (iepriekšējā piemērā – 24 mg/ml) ar flakona tilpumu (piemēram, 30 ml). 

Hormona daudzums = Hormonu koncentrācija x tilpums = 24 mg/ml x 30 ml = 720mg

Tātad, tiek nosvērti 720 mg hormona un sajaukti 30 ml flakonā.

Pirms uzglabāšanas saldētavā hormona apjoms ir jāsadala atsevišķos mazos (l – 2 ml) plastmasas flakonos, lai vajadzības gadījumā varētu atkausēt tikai nepieciešamo daudzumu un saglabātu atlikušo porciju aktivitāti. Hormonu preparātu flakoniem ir jābūt pienācīgi marķētiem atbilstoši to veidam, koncentrācijai, kā arī, lai izvairītos no neskaidrībām, ir jābūt norādītam sajaukšanas datumam.

Atsevišķu hormonu sagatavošana

Hipofīzes ekstrakts

Svaigu vai izkaltētu hipofīzes materiālu parasti sajauc ar sterilu, vārītu ūdeni vai fizioloģisko šķīdumu (0,7% NaCl) apmēram vienu stundu pirms injekcijas. Jaucot hipofīzes materiālu turpmākai tā uzglabāšanai saldētavā, lai novērstu sārņu inficēšanos, ieteicams izmantot bakteriostatisku ūdeni vai bakteriostatisku fizioloģisko šķīdumu.

Lai samaltu pulverī izkaltēto hipofīzes materiālu, tiek izmantota piesta vai rokas dzirnaviņas. Šķīdumu pievieno mazliet vēlāk, rūpīgi un pakāpeniski iejaucot, lai veidotos vienmērīga suspensija.
Audu atliekām ir jāļauj nogulsnēties flakona dibenā, atrodoties saldētavā vai uz ledus, jo izšķīdinātam hormonam ir relatīvi īss pieļaujamais uzglabāšanas laiks, īpaši istabas temperatūrā. 
Injekcijām tiek izmantota tikai tā šķidruma daļa, kas atrodas virs audu nogulsnēm. Kaltētas hipofīzes ekstrakts parasti tiek ievadīts muskulī pa 4 – 8 mg uz zivs ķermeņa svara kilogramu (mg/kg).
Piemēram, ja ieteicamā hipofīzes ekstrakta deva ir 4 mg/kg, zivs svars ir apmēram 6 kg un nepieciešamais injekcijas apjoms ir 1 ml. Tad hormona koncentrācija tiek aprēķināta šādi: 

Hormonu koncentrācija = 4 mg/kg x 6 kg = 24 mg/ml 
                                                     1 ml

Cilvēku horiona gonadotropīns 

Cilvēku jeb humāno horiona gonadotropīnu (HCG – Human chorionic gonadotropin) mēra nevis svara, bet bioloģiskās aktivitātes vienībās, sauktās par starptautiskajām vienībām – IU (International Units). Parasti HCG ir pieejams sterilos 5000 vai 10000 IU flakonos. Neatvērts flakons ar hormonu ir jāuzglabā ledusskapī 2 – 7°C temperatūrā.
HCG sajauc ar bakteriostatisku šķīdumu. Hormona šķīdumu vai nu izmanto nekavējoties, vai sadala mazākos apjomos un uzglabā saldētavā, citādi tā efektivitāte var mazināties. Injekcijas ievada intramuskulāri. Parasti ieteicamā deva ir 300 – 1800 IU HCG uz zivs ķermeņa svara kg.
Kāds apjoms šķīduma ir jāpievieno HCG flakonam? Sajaucamā hormona koncentrācija ir jāaprēķina, vadoties pēc ieteicamās devas (Tabula 1), atsevišķas vaislas zivs aptuvenā svara un vēlamā injekcijas apjoma pēc formulas:

Hormonu koncentrācija =  Ieteicamā deva x zivs svars
                                                Nepieciešamais injekcijas apjoms

 

 

Piemērs aprēķiniem, sagatavojot 10000 IU flakonu ar HCG, ja ieteicamā deva ir 400 IU/kg, zivs svars ir apmēram 1 kg un nepieciešamās injekcijas apjoms ir 0,2 ml. Tad vajadzīgā hormona koncentrācija ir 2000 IU/ml, ko aprēķina pēc vienādojuma: 

Hormona koncentrācija = 400 IU/kg x 1 kg = 2000 IU/ml
                                                       0,2 ml

 

 

Kāds ūdens apjoms ir jāsajauc ar 10000 IU flakonu, lai iegūtu vēlamo koncentrāciju? Nepieciešamais šķīduma tilpums ir vienāds ar hormona apjomu flakonā (10000 IU), kas dalīts ar vajadzīgo koncentrāciju (2000 IU/ml). Aprēķinot pēc zemāk dotā vienādojuma, tas atbilst 5 ml:

Šķīduma tilpums = Hormona daudzums     =  10000 IU    = 5 ml
                                 Hormonu koncentrācija      2000 IU/ml

 

 

Luteinizējošais hormons (LHRHa)

Luteinizējošais hormons LHRHa ir viens no veiksmīgi pielietotajiem sintētisko hormonu analogiem (Des-GLY10,[D-Ala6]-LH-RH Etilamīds). LHRHa ir pieejams iepriekš nosvērtos daudzumos, sterilos flakonos.
Neatvērts flakons ar hormonu ir jāuzglabā saldētavā. Hormons ir jāsajauc ar bakteriostatisku šķīdumu un jāizmanto nekavējoties vai arī jāsadala mazākos apjomos un jāuzglabā saldētavā.
LHRHa tiek injicēts zivs muskulī, parasti apjomā 5 – 10 µg/kg. Tomēr arī tādas devas, kā 100 µg/kg un 1 µg/kg dažos gadījumos ir bijušas atbilstošas.

Kāds šķīduma daudzums ir jāpievieno flakonam ar LHRHa, lai iegūtu nepieciešamo hormona koncentrāciju? Jaucamā hormona koncentrācija ir jāaprēķina, balstoties uz ieteicamo devu (Tabula 1), aptuveno atsevišķās vaislas zivs svaru un nepieciešamo injekcijas tilpumu:

Hormona koncentrācija =  Ieteicamā deva x zivs svars 
                                               Nepieciešamais injekcijas tilpums

 

 

Piemēram, ja izmantojams flakons ar 1 mg (1000 µg) hormona, ieteicamā deva ir 10 µg/kg, katra zivs sver aptuveni 50 g, un ieteicamais injekcijas apjoms ir 0,1 ml, tad
nepieciešamo koncentrāciju (5 µg/ml) aprēķina šādi:

Hormona koncentrācija = 10 µg/kg x 0.05 kg = 5 µg/ml
                                                         0.1 ml

 

Nepieciešamais šķīduma tilpums ir vienāds ar flakonā esošā hormona svaru, kas dalīts ar vēlamo koncentrāciju. Tas ir 200 ml, ko aprēķina šādi:

Šķīduma tilpums =   Hormona svars                  =    1000 µg = 200 ml
                                    Hormona koncentrācija         5 µg/ml

 

Tā vietā, lai jauktu tik lielu hormonu daudzumu, tiek ieteikta tā trīskārtēja atšķaidīšana. Sākumā piepilda šļirci ar 10 ml bakteriostatiskā šķīduma un tad sajauc to ar flakonā esošo hormonu. 9 ml šī maisījuma tiek iepildīti atsevišķos sterilos flakonos, pa l ml katrā (100 µg/ml). Atlikušais 1 ml hormona šķīduma tiek sajaukts ar 9 ml bakteriostatiskā šķīduma. Savukārt no šī maisījuma 9 ml tiek iepildīti atsevišķos sterilos flakonos pa l ml katrā (10 µg/ml), kas tiek attiecīgi marķēti.
Šoreiz atlikušo 1 ml hormona šķīduma sajauc ar 1 ml bakteriostatiskā šķīduma, lai iegūtu vēlamo galīgo koncentrāciju, kas ir 5 µg/ml. Šo maisījumu iepilda sterilos l ml flakonos un marķē (5 µg/ml). Šis šķīdums tiek izmantots zivju injekcijām. Atlikušos flakonus ar 10 µg/ml un 100 µg/ml koncentrātiem atšķaida, kad nepieciešams.

Haloperidols

Haloperidola {4-[4-(4-hlorofenil)-4-hidroksi-piperidino] -4’-fluorobutirofenons} pulveris ir jāsajauc ar bakteriostatisku šķīdumu un jāizšķīdina šķīdumā, kas satur pienskābi. Šādi sagatavotu haloperidolu var izmantot nekavējoties vai sadalīt mazākos daudzumos un uzglabāt saldētavā.
Piemēram, ja ieteicamā haloperidola deva ir 0,5 mg/kg, zivs svars ir aptuveni 10 kg un nepieciešamais injekcijas apjoms ir 1 ml, tad hormona koncentrācija ir 5 mg/ml, ko aprēķina šādi: 

Hormona koncentrācija = 0,5 mg/kg x 10 kg = 5 mg/ml
                                                         1 ml

 

Ar bakteriostatisko šķīdumu sajaucamā hormona svaru aprēķina, reizinot hormona koncentrāciju ar flakona tilpumu šādi: 

Hormona daudzums = Hormonu koncentrācija x tilpums = 5 mg/ml x 30 ml = 150 mg

Tad tiek nosvērti 150 mg haloperidola un 30 ml flakonā sajaukti ar bakteriostatisko šķīdumu. Pakāpeniski tiek pievienota pienskābe, līdz tiek sasniegts pH līmenis 3,0 – 3,6, līdz viss haloperidols ir izšķīdis un maisījums ir tīrs un bez duļķēm. Pievieno pienskābi pa pilienam un, kontrolējot šķīdumu ar pH indikatorpapīru, precīzi nosaka procesa beigu punktu. 
Haloperidola šķīdums tiek injicēts zivs muskulī devās no 0,1 līdz 1 mg uz zivs ķermeņa svara kg. Parasti pirmajās divās LHRHa ievades reizēs tiek ievadīts arī dopamīna bloķētājs.

Ievadāmā hormona daudzums
Kopējo ievadāmā hormona daudzumu var aprēķināt, reizinot ieteicamo devu ar atsevišķas zivs svaru un dalot to ar sagatavotā hormonu maisījuma koncentrāciju:

Hormonu koncentrācija

• piemērs ar lielāms zivīm
  Ja atsevišķas zivs svars ir aptuveni 9 kg, ieteicamā deva ir 4 mg/kg un hormonu koncentrācija ir 30 mg/ml, tad zivij tiek injicēts 1,2 ml šķīduma, ko aprēķina šādi: 

• piemērs ar mazām zivīm
  Ja atsevišķas zivs svars ir 80 g jeb 0,08 kg, ieteicamā deva ir 10µg/kg un hormonu koncentrācija ir 5 µg/ml, tad ievadīšanai paredzētā hormona daudzums ir 0,16 ml, ko aprēķina šādi: 

Hormonu injekciju grafiks

Nepieciešamo injekciju skaits ir atkarīgs no katras atsevišķas sugas atbildes reakcijas uz izvēlēto hormonu. Dažas zivis nārsto pēc vienas kopējās injekcijas devas ievades. Taču sadalītas injekcijas parasti ir daudz veiksmīgākas.
Hipofīzes ekstraktam vai attīrītiem gonadotropīniem pirmajā ievades reizē tiek injicēti 10 – 33% apjoma no kopējās devas, kam seko atlikusī devas daļa. Pamatlikums – pirmā deva nedrīkst būt pārāk liela, bet pēdējā deva nedrīkst būt pārāk maza.

Divas LHRHa injekcijas dalās 20% un 80% ievadē vai arī 50% ievadē sākumā un beigās, kas parasti sniedz labāku nārsta stimulāciju nekā viena šīs pašas kopējās devas injekcija.
Dopamīna bloķētājs (piemēram, haloperidols) parasti tiek injicēts kopā ar pirmo LHRHa injekciju.
Zivju tēviņiem parasti tiek ievadīta tikai viena injekcija, bet mātītēm devu dala divās daļās. Laika intervāls starp atsevišķām injekcijām aukstūdens sugām (piemēram, forelēm) parasti ir 48 līdz 72 stundas, siltūdens sugām (piemēram, storēm, amūram u. c.) – 12 līdz 18 stundas, bet tropu sugām (piemēram, haizivīm) – 6 stundas. 

Zivju injicēšanas tehnika

Hormons tiek injicēts zivīm ar sterilu šļirci un hipodermisku adatu. Lielām pārtikas vai sporta makšķerēšanas zivīm izmanto 19 – 23 izmēra adatas, ievadot katrā reizē ne vairāk kā 2 ml (maksimums) šķīduma. Vienā ķermeņa vietā var ievadīt devu, kas nav lielāka par 1 ml. Ja kopējā deva ir lielāka, injekcija jāveic vairākās vietās vienlaikus. 
Mazajām dekoratīvajām zivīm injekciju laikā tiek ievadīts ne vairāk kā 0,2 ml materiāla, izmantojot 26 – 30 izmēra adatas.

Hormoni tiek ievadīti muskulī (intramuskulāri) vai vēdera dobumā (intraperitoneāli). Parasti tiek dota priekšroka intramuskulārajām injekcijām, jo tās nodrošina hormona labāku uzsūkšanos organismā un mazāk traumē zivi.
Vēlamā intramuskulārās injekcijas vieta ir muguras lielais muskulis. Zvīņu zivīm adata tiek ievadīta tieši aiz vai pie muguras spuras, vietā, kur nav zvīņu.
Intraperitoneālo injekciju gadījumā adata tiek ievadīta vēdera spuras pamatnē, vietā, ko neklāj zvīņas, un šķīdums tiek ievadīts ķermeņa dobumā (attēls 1).

Secinājumi

Publikācijā ir aprakstītas dažādu hormonu šķīdumu vispārējās sagatavošanas un jaukšanas pamācības, to koncentrācijas aprēķināšanas metodes, kā arī rekomendācijas par injicēšanas grafikiem un optimālajām devām.
Katram vaislinieku stimulēšanas gadījumam hormona koncentrācija tiek aprēķināta atsevišķi, balstoties uz ieteicamo devu, zivs aptuveno svaru un nepieciešamo injekcijas apjomu. 
Jaucot, uzglabājot un injicējot hormonus vienmēr jāizmanto tikai sterili flakoni, šļirces, adatas un  instrumenti.

Tabula 1. Hormonu injekcijas kopējā deva, laiks starp injekcijām (h) un katras devas apjoms (%).
Hormons	Kopējā deva	Intervāls, stundās	Atsevišķas devas, %
Hipofīze	4 – 8 mg/kg	6 – 24	20 – 80 33 – 67
HCG	300 – 1,800 IU/kg	0 24	100 33 - 67
HCG+ hipofīze	430 – 2,300 IU/kg 5 – 9 mg/kg	6 - 24 6 - 24	10 - 90 100
HCG+ hipofīzes maisījums	60 – 1,000 IU/kg  2.5 – 12 mg/kg	6-24	20 - 80 50 - 50
LHRHa	5 – 100 µg/kg	0 6 - 18 48 - 72 forelei	100 20 - 80 50 - 50
LHRHa+	5 – 100 µg/kg	6 - 18	20 -80 50 - 50
haloperidols	0.1 – 1 mg/kg	0	100